Tējas vēsture
Tēju cilvēki lieto jau aptuveni piecus tūkstošus gadu. Pie tējas glāzes citi mēdz kavēt laiku, sildīties un pat pārdomāt daudz svarīgus lēmumus un kādēļ gan ne, ja tēja satur vielas, kas sniedz uzmundrinošu efektu. Daudzviet pasaulē ir izveidojušās pat dažādas tējas dzeršanas tradīcijas.
Tēja jāuzglabā sausā un vēsā vietā, turklāt tai jāatrodas cieši noslēgtā traukā, izņemot gadījumā, ja tēju paredzēts izlietot īsā laika periodā, piemēram, ne ilgāk kā līdz sešām nedēļām. Tēju nav ieteicams uzglabāt vienā plauktā ar garšvielām un citiem pārtikas produktiem ar spēcīgu aromātu.
Vēsturiski fakti
1) Japānā tēju sāka lietot 552. gadā, kad budistu mūki no Ķīnas atveda tējas augus. No 618. līdz 907. gadam tēja Ķīnā bija visizplatītākā tirdzniecības prece.
2) 8. gadsimtā. ķīnietis Lu Ju uzrakstīja grāmatu, kas sastāvēja no trīs sējumiem, kuros tika klāstīts arī par tējas vēsturi, bet vēlāk kāds liels tējas cienītājs uzrakstīja darbu, ko citi sauca par "Tējas svētajiem rakstiem".
3) Amsterdamā pirmā tēja parādījās 1606. gadā.
4) 1618. gadā attīstījās tējas tirdzniecība starp Krieviju un Ķīnu, bet pēc trīsdesmit diviem gadiem holandiešu gubernators Peters Stuivesants lika atvest tēju arī uz Ņūamsterdamu.
5) Anglijā pirmā tēja nonāca 1840. gadā.
6) 1870. gadā slimības dēļ Ceilonā samazinājās kafijas plantācijas un no angļiem tika pārņemtas tējas plantācijas.
7) 20. gadsimta sākumā melnā tēja kļuva ļoti iecienīta un drīz vien angļu tējas kultūra izplatījās visā Eiropā.
Pastāv daudz dažādu ar tēju saistītu nostāstu.
Kāda ķīniešu leģenda, kuras patiesumu vēsturnieki mēģina apstrīdēt, par tējas izcelsmi vēsta:
Reiz ķīniešu valdnieks Šens Nungs, kura pils atradusies Honaņas provincē, ar pavadoņiem, ceļojot pa savu impēriju un meklējot ēnaināku vietu, kur paslēpties no karstās saules svelmes, saviem padotajiem pavēlējis uzvārīt ūdeni dzeršanai, ar ko veldzēt slāpes. Kamēr ķēniņš, pavēnī zem krūma guļot, vērojis apkārtni, ūdens katlā iekritušas dažas krūma lapas, kas izveidojušas ļoti patīkamu aromātu. Ķēniņš pavēlējis viņam ieliet šo aromātisko ūdeni un, to nobaudījis, sajūsminājies par ūdens atspirdzinošo iedarbību un garšu. Pēc tam viņš vienmēr šo brīnišķīgo dzērienu ņēmis sev līdzi ceļā.
Austrumu mīts par tējas vēsturi stāsta:
Kāds dievbijīgs indietis vārdā Darma, kas bijis valdnieka Kosjuvo trešais dēls, uzturējies Ķīnā kā budistu vēstnesis un naktis pavadījis pārdomās par reliģiju. Kad kādu nakti viņu pārņēmis nevaldāms miegs, viņš dusmās izplēsis acu plakstiņus un nosviedis tos zemē. Tajā pat vietā no rīta izaudzis krūms ar mūžzaļām lapām. Darma nogaršojis zaļās lapas un sapratis, ka tās labi palīdz atvairīt miegu.
